Šim nosaukumu es nevēlos dot

Mājās iestājies klusums. Viesi prom. Ballīte beigusies, gaismas izslēgtas un viss atpakaļ sliedēs. Vienīgi galds rīt būs jānovāc un tad tiešām par šo vakaru vairs liecinās tikai atmiņas.
Nez kādēļ, bet šis vakars man bija daudzu atklāsmju pilns. Laikam jau tādēļ, ka 24 stundu laikā manī daudz kas paspēja mainīties. Varbūt arī tādēļ, ka šīs diennakts laikā paspēju pabūt divas dažādas personas līdzīgās situācijās.
Sākam šo stāstu.
Vakardiena. Biju sarunājis ar savu, labu draugu (no tā teikt bērnības dienām), ka vajag pasēdēt, parunāt un tā teikt iemest. Kā nekā - nebiju ticies ar viņu jau pusgadu. Daudz kas uz sirds sakrājies, par ko jāparunā. Vakars lielisks, ar interesantām sarunām, skaistiem tostiem un šņabi, kas viegli iet iekšā. Nezinātājiem pateikšu - šņabis ir tā lieta, ko mans organisms neuzņem ar to lielāko sajūsmu. Varbūt arī tādēļ, pēc šis vielas lietošanas lielākos daudzumos man vienmēr paliek slikti. Un arī šis nebija izņēmuma gadījums, kaut gan par briestošo nelaimi neliecināja nekas. Bet liekoties uz auss es sapratu - nebūs labi. Īstenībā vairāk cerēju, ka nebūs pārāk slikta situācija. Teikšu godīgi - ir bijušas briesmīgākas reizes (piemēram, kad ieeju WC kamēr vēl tumsa, bet iznāku un saule jau uzaususi pat diezgan augstu.), bet šoreiz bija sajūta, ka vieglāk būtu pakārties nekā tikt pāri. Godīgi sakot - jutos, kā nožēlojamākā būtne uz zemes virsas. Lieks matērijas patēriņš. Bezjēdzīgs objekts.
Par laimi - izdevās tikt līdz savai gultiņai un iemigt. Atceroties pagājušo nakti sajūtos netīri. Protams šis rīts - paredzami smags. Ieklunkurēju dušā, apsēdos zem remdenas ūdens šalts un sāku pārdomāt vakardienas notikumus, sarunas. No vienas puses - patīkama tikšanās, bet no otras puses... mācība, vai pat sava veida zīme. Par zīmēm runājot - pienāk arī laiks doties uz filozofijas lekcijām (par lekcijām tās saucu, jo apnicis šis novazātais vārds - stundas. Stundas ir dienās, ne viss mācībās). It kā bija paredzēts ieskaites darbs, bet tas kaut kādu pārpratumu pēc nenotika un lekcijā viņi (pārējais kurss) skatījās kaut kādu filmu, kamēr es gulēju ar galvu uz galda un domāju, kas man vairāk sāp - galva vai prāts. Tā nu sanāca, ka visu lekciju nogulēju un tā kā tās bija vienīgās šodien - dodos mājās. Gulēt. Protams arī šoreiz misters Mērfijs ir uzdevumu augstumos un man visu dienu nezvanīja telefons tik daudz, kā tajās trijās stundās, ko nogulēju. Piedodiet, ja bija kas svarīgs sakāms, bet ceru ka saprotat mani.
Pamostos. Nedaudz atžirdzis. Tā kā šovakar ballīte un mana glaunā garderobes daļa atrodas pie omes, tad aidā. Ir interesanti ēst brokastis apmēram četros pa dienu. Es man liekas, ar savu neregulāro ēšanu būšu diezgan samocījis savu gremošanas sistēmu.
Ome pamana, ka neesmu īsti savā ādā un jautā vai man galva sāp. Protams. Kas gan man cits varētu sāpēt? :D Viņa man piedāvā iedzert kaut ko pret galvassāpēm. Bet tajā brīdī manā galvā notika kaut kāds klikšķis. Es tā arī īsti nesapratu, kas tas bija, bet tomēr tas pateica: "Nē! Nekādas zāles tu nedzersi! Izciet to ko esi savārījis! Pietiks ar to ka bojāji savu organismu vakar!"
Un tā arī tās galvassāpes līdz vakaram arī pārgāja, bez palīglīdzekļiem.

Rīkojam dzimšanas dienas ballīti kursa biedram (it kā jau no paralēlā kursa, bet to šoreiz neņemšu vērā). Izdzeram pa pudelei alus (protams ja atļaujamies saukt dē-laitu par alu) ar viņu, kamēr gatavojam cienastu. Runājam par visādām lietām un aizrunājamies arī līdz tam ka šovakar būs "jāiemet" šņabis. It kā bija tā runāts, bet izdzirdot vien to vārdu pār kauliem pārskrien šermuļi. Un atkal jau kaut kāds klikšķis galvā - šovakar nedzert. Vispār ne. Protams iedzēru vienu šotiņu (25 grami laikam) tikai aiz cieņas pret jubilāru. Bet tā visu vakaru - tēja un kafija.Un nez kādēļ pārdomas. Daudz pārdomas un sarunas. (Tiem kuri jautās - ko es daru ballītē, ja man pārdomu brīdis, tad varu atbildēt konkrēti - ballīte notika pie manis)
Sākumā biju šo vakaru samērā norakstījis - garastāvoklis galīgi nebija uz ballītes atzīmes, vairāk uz sarkastisku kamolu vilka. Bet situācija mainījās, kad ieradās kursa biedrene, kura teicās ka nebūs (nē, un es piektdien nedzirdēju, ka teici ka būsi) - zināju, ka būs interesantas sarunas, tādēļ prieks nedaudz atplauka manī.
Un arī šoreiz nekļūdījos. Bija interesantas sarunas. Bet šoreiz man sanāca daudz aizdomāties par dažādām tēmām. Un arī tādām, kas šobrīd nav tās patīkamākās. Ehh, ar šo meiteni ir forši runāties - esmu tik daudz par sevi uzzinājis (pats izsecinājis no sarunām). Un ne tikai par sevi - arī daudz ko jaunu par dažādām, man līdz šim svešām tēmām. Novēlu katram šādu sarunu biedru atrast.
Bet kādi tad ir secinājumi šovakar? Daži šī vakara:
1. atklāsme Esmu diezgan smagi sabojājis iespaidu par sevi daudzu cilvēku acīs. Īsti pat nezinu kādā veidā. Manā attieksmē pret lietām? Dēļ maniem uzskatiem? Vai arī mana uzvedībā ir neadekvāta? Kas ir tas?
 - Zinu, ka daudziem liekos vienaldzīga persona, kam interesē tikai lietas, par kurām pats uzskatu ka ir vērts interesēties. Esmu dzirdējis leģendas: "Viņa priekšā zeme varētu pavērties, bet viņš pat aci nepamirkšķinātu."
Diemžēl jāsaka, ka tie laiki ir garām. Protams mana attieksme pret apkārt notiekošo un personām blakus -  izturos atturīgi un uzticību manās acīs ir grūti iegūt, bet vai tas tiešām varētu būtu iemesls, kādēļ uz mani tiek raidīti ļaunie skatieni un pagrīdes runas.
- Varbūt mans nekomunikabilitāte? Jāatzīst vien ir, ka neesmu tas runīgākais cilvēks no pirmā skata. Bet man vajag laiku, lai aprastu ar cilvēku, iepazītu viņu un saprastu kuras ir top un kuras tabu tēmas. Tas arī ir iemesls, kādēļ nemēdzu izteikt pārsteidzīgus viedokļus un komentārus (un neskaitīsim manu ļaunās piezīmes par dažādām lietām).
- Mans paskats? Jā, protams priekš pirmā iespaida nav tas ideālākais tēls, bet varbūt arī tas ir labi, jo nesanāk sapīties ar man neinteresantiem cilvēkiem. Neesmu pārākais cilvēku šķirotājs, bet tomēr ir lietas ko neciešu un kuras man traucē, brīžiem pamatīgi kaitina. Un no manis Breds Pits, Džonijs Deps vai Arnolds Švarcneigers  nesanāks - neesmu tāda tipa persona. Un piedodiet Latvijas vidusmēra pelēkās peles, ja atšķiros no jūsu ideāla, kā būtu jāizskatās nopietnam cilvēkam, bet es nedomāju, ka kādreiz vēlēšos tā izskatīties. Saldie čaļi un cukurbeibes, trakiem panki un matainie, reliģijas apsēstiet, politikas pieviltie - piedodiet, bet jūsu rāmjos mana vieta neatradīsies. Man nav jūsu pārliecība par to kā šī dzīve dzīvojama un neesmu patriots tām pašām lietām, kam ticat jūs. Citēšu K. Ulmani: "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās."

2. atklāsme Šī gan ir ne viss vakara, bet nedēļas atklāsme, kura šovakar tika apstiprināta. Esmu kļuvis par darbaholiķi. Labi, varbūt būtu pārsteidzīgi to tā tagad saukt, bet esmu devis tam šīs slimības nosaukumu. Kādēļ? Visu nedēļu diezgan aktīvi rušināju lietas uz priekšu, lai ātrāk viss notiek. Sajutu sava veida atkarību - kaut ko visu laiku darīt. Un šodien, kad ballīte pārcēlās no maniem apartamentiem uz Foteina deju placi, un kad izskanēja jautājums par to vai es došos, manā galvā vispirms pazibēja aina ar to kā rīt ap pusdienas laiku, vēl saguris un vismaz morāli netīrs izvelšos no gultas, kas nozīmē, ka visa atlikusī diena paies bezjēdzīgi. Protams, gan jau foncī būtu bijis jautri, bet vai 5 jautru stundu vietā ir jāupurē vesela diena. Šis gan ir spriežams jautājums, bet tomēr dažreiz der nodot pa bremzēm un pateikt sev - Pietiek! Rīt arī ir diena!
Varbūt kādā brīdī es pamatīgi ar šo ieraušu auzās, bet kamēr ar dēli pa pieri nedabūšu (tēlaini izsakoties), tikmēr brīdis nopietnības.

3. atklāsme Šī lieta mani šovakar nošokēja. Labi, tas ka šovakar iztiku bez grādīgā - patīkami apzināties, ka rītdiena arī būs diena, bet tas ka organisms arvien mazāk prasa smēķēt. Tagad ir dilemma - atmest kamēr vēl var, vai arī tomēr palikt pie ieraduma. Ehh, to, lai izdomā mans organisms.
Pēdējās nedēļas laikā jūtu liekas pārmaiņas sevī, bet diemžēl ne uz to labo pusi - esmu apsēst ar nerimstošu vēlmi kaut ko darīt noderīgu, vēlme pabūt vienam un organisma pēkšņa atteikšanās no lietām.
Ar to vēlmi pabūt vienam ir diezgan sarežģīti. Man nav vēlme tagad vienam pašam sēdēt dzīvokļa tumšākajā stūrī, tieši otrādi - pēdējā laikā cenšos veidot kontaktu ar cilvēkiem, bet tajā pašā laikā ir vēlme padzīvot kādu laiku priekš sevis. Ar šo es nesaku - aizmirstiet par mani, kā personu. Viss ir tāpat, tikai manī kaut kas smagi sagājis uz īso.


Esmu baigi aizrunājies un atkal nedaudz nobraucis no tēmas. Kas tur īsti bija ar tām divām personām 24 stundu laikā?
Tātad. Kā jau teicu - vienā vakarā esmu pilnīgi opā, bet tā teikt otrajā mēģinājumā esmu kristāla dzidrs. Un šis uzvedināja mani uz vairākiem jautājumiem:
1. Vai pilnīga atteikšanās no grādīgajiem mani padarīs par garlaicīgu personu?
2. Vai alkoholiķis un pilnīgs atturībnieks ir vienlīdz slikti?
3. un vēl čupa nedaudz mazsvarīgāku jautājumu.

(Pārdomu brīdis)

Ai! Es pat vairs nezinu, kas un kādēļ notiek tā, kā tas notiek un vispār kādēļ, es visu šo rakstu? Vai to nevajadzētu atstāt vienkārši piemiņai sev, kad būšu atkal savācies, vai arī publicēt, lai kāds, kurš iebraucis tādās pašās auzās kā es varētu smelties "iedvesmu".
Jautājumu vairāk, nekā atbildes.
Es varētu uzrakstīt vēl trīs reizes garāku rakstu, bet tas man nedos skaidrību.


Paldies, ja izlasīji līdz galam un ja tev tas lika aizdomāties.